Liepājas pusmaratons, ironiskais rekords

Visupirmkārt milzīgs paldies visiem, kas deva savu artavu – mammai, draudzenei, draugiem, radiem, paziņām, kolēģiem un konkurentiem. Paldies Mārim Pakārklim par ellīgi smago treniņplānu, kuru reliģiski pildīju; paldies veikalam 42km.lv un adidas par atbalstu un paldies mazajai grupiņai, kurā skrējām, kas neļāva atslābt un noturēties.

Tagad par to, kāpēc tāds dīvains virsraksts – iepriekšējā rakstā tieši pieminēju, ka pusmaratonā diez vai izdosies jauns personiskais rekords, drīzāk labākais rezultāts skrienot sacensībās Latvijā. Pagājšgad guvu mācību lieki muti nebrūķēt un koncentrēties uz sevi, tad jau arī rezultāti neizpaliks, bet kaut kas šāds man tiešām nebija padomā. Tas, ka par pusminūti uzlabošu rezultātu, kurš joprojām man liekas prātam neaptverams ir… prātam neaptverami. Bet oficiāls tas tik un tā nav un to par tādu arī neuzskatīšu.

Ir forši doties uz sacensību vietu jau iepriekšējā dienā, bijām norezervējuši viesnīcu un vakarā paspējām vēl arī iegriezties pie Edgara uz makaronu ballīti; forši pasēdējām, pačalojām par skriešanu un ne tikai, un uzēdām visādus gardumus. Pēc ballītes vēl ierastais pirmssacensību fartleks ar numuru izņemšanu Lielajā Dzintarā. Kad man taujāja pēc prognozēm, es nepārliecinoši atbildēju, ka būtu labi zem 1:20, varbūt ātrāk. 3:45 temps būtu labi, kas ir 1:19. Pie tādas domas arī paliku un vēl iesildoties atsaucu atmiņā – nu 3:45min/km vajag noturēt.

Rīts bija vēss un saulains, baigi silti nebija un, kamēr gaidīju atbalstītājas, mazliet pasildījāmies. Pēc brīža pārģērbos un pēc tualetes apmeklējuma vēl patirinājos. Vēlāk izrādījās, ka ar apģērbu trāpīju desmitniekā – tikai ar uzročiem būtu par aukstu un sapūstu, bet vidēji ciešais apakškrekls lieliski nelaida prom siltumu, neļaujot arī izcepties. Plaukstas gan nedaudz nosala, bet cimdos gan jau būtu par karstu. Neilgi pirms starta iespraucos elites koridorā, paspēju papļāpāt ar Ingu un Anitu, kuras nostājās man pa priekšu un tūlīt jau arī tika dots starts.

Kā jau tas ir ierasts, tad pašā startā raujos uz priekšu, lai tik ātrāk tiktu ārā no burzmas. Ātros, protams, laidu pa priekšu un drīz vien iekārtojos patīkamā ritmā. Kaut gan pirmais kilometrs beigu beigās bija visātrākais, tomēr sajūtas bija ļoti labas, kājas svaigas un ne par ko neuztraucos. Pēc dažiem līkumiem jau bija izveidojusies maza grupiņa, kurā skrēju es, Jānis Gailis, Guntis Grīnvalds, Māris Ābele un Armands Tālums, kurš gan laiku daudz nekavēja un pamazām sāka atrauties. Palikām četri un tā praktiski līdz beigām. Te viens, te otrs uzņēmās līderpozīcijas jeb paņēma vēju uz sevi. Ik pa brīdim mainījāmies, te viens, te veseli divi priekšā, lai pārējie var mazliet patverties aizvējā. Otrajā aplī Guntis tā kā nedaudz atpalika, bet spēja atkal pievilkt. Tas, ka trase vijās un meta tik daudz līkumu bija gan plusi, gan mīnusi, jo kaut gan nācās bieži piebremzēt un atkal paātrināties, līdzjutēji varēja mierīgi stāvēt vienā vietā un noskatīties kā skrējēji skrien garām vairākas reizes viena apļa ietvaros. Te arī lielākais paldies gan manai mammai, gan arī VSK Noskrien Vāverei Inai par skaļo atbalstu – es katru reizi dzirdēju, pat ja nekādi to neizrādīju. Otrajā aplī tikai pirmo reizi padzēros, kaut gan bija pavēss un nepacietīgi gaidīju, kad tad paliks grūti, jo tempu garmins rādīja joprojām graujošu. No 3:25 tas bija pamazām noslīdējis uz 3:27min/km, kas joprojām bija pārāk ātri manai saprašanai.

Sākoties trešajam aplim komentētājs mikrofonā sauca, ka Māris kā zaķītis skrien pa priekšu pārējiem – tajā brīdī viņš tiešām sāka paātrināties un mērķtiecīgi atrauties. Ļoti nē, jo vidējais temps joprojām bija augsts, taču pamazām viņš bija mums ar Jāni priekšā jau vairākus desmitus metru. Katrs, kas ir skrējis zina, ka tas ir daudz, pat ja tās ir tikai dažas sekundes. Guntis gan bija jau atpalicis un īpaši viņam vairs uzmanību nepievērsu. Viens otram mazliet piepalīdzējām ar vēju un Zvejnieku alejā pirmo reizi bildu kādu vārdu – ķeram rokā? – Nu nezinu, mēģināsi? – Jāmēģina!
Nepilnu divu kilometru laikā arī noķērām un atkal skrējām kopā, bet diemžēl ne uz ilgu laiku. Māris turpināja kāpināt tempu, kamēr Jānis mazliet tomēr iepalika – paliku pa vidu un centos pārāk neatlaist. Pirmajā aplī biju izskaitījis, ka tad bijām 12 – tas nozīmēja, ka man (laikam) vajadzētu būt 10tajam. Vēl pēdējie līkumi apkārt Gulbju dīķim un atpalicēji jau bija savairojušies tiktāl, ka vienā no dzirdināšanas punktiem nepietika ar uzsaucienu – tas bija tiktāl aizsapņojies, ka trases šaurākajā vietā pārgājis soļos – uzskrēju virsū un mazliet atgrūdos, lai nenogāztos mēs abi. Pametu skatu aiz muguras, pārliecinājos, ka manu pozīciju neviens neapdraud un klapēju tālāk – pēdējā taisne pa Kūrmājas prospektu, bruģis pāri sliedēm, neliels kalniņš un tad tikai uz leju. Pulkstenī ieskatījos tikai, lai ieraudzītu pašreizējo tempu 3:15min/km un saprastu, ka turpat tas 1:13 arī ir. Pagrieziens, vēl viens uz finiša taisni un apturam pulksteni zem arkas. 1:12:32! Kaut! Kas! Neiedomājams!

Fiksi apsveicu Māri un Jāni, bilde ar medaļu un jāķer rokā otra rekordiste, kura vēl bija trasē. Uzrāvu jaku un skrēju pretī – prieks par savu rezultātu, prieks, ka palīdzēju arī draudzenei un mazliet paspēju uzmundrināt arī citus. Pēc abu finiša atkal bildes, neliela atsildīšanās un pastaipīšanās. Varam pārģērbties, apēst putru un noskatīties apbalvošanu. Ovācijas Ingai par otro vietu aiz Anitas. Savējās!

Trase man patika, kaut arī tā nebija ideāla – šoreiz nebija nekādas drūzmas pie 180° apgrieziena un arī asie līkumi bija ņemami. Kaut gan taisnēs brīžiem iepūta ne pa jokam, lielākoties tikām ar to galā taisot glītu aizvēju. Finiša garā taisne ļoti patika, jo uzreiz varēja saprast, cik tālu ir līdz finišam. Jau pieminēju, ka ar ekipējumu viss bija ideāli un Takumi Ren bija ļoti laba saķere, pat uz nelīdzena un bedraina grants ceļa – šie apavi tagad ir mani iecienītākie pusmaratona distancei. Kondīcija bija sasniegta ideāla, nezinu vai var īpaši labāk – tad vajag lielāku bāzi un vēl vairāk koncentrēties uz mazām niansēm, precīzāk pildīt plānu. Nevienā brīdī nepalika grūti; viegli nebija, brīžiem pat smagi, bet ne grūti – nebija lūzuma, kad kājas vairs neklausa. Un muskuļu sāpes tā arī neparādījās – vienīgā mikrotrauma – sāpīgs kājas pirksts. Pirms Liepājas šaubījos par rūdījumu – vai spēšu koncentrēties visai distancei un nebūs kritumu. Raizes bija veltas, jo lielu daļu no tā paņēma skriešana grupā un arī tad, kad sākām pajukt, atlika rakstura, neatlaidības un cīņasspara nevis vilties astē, bet gan tikai pielikt ātrumu. Ļoti ceru, ka tas tā turpināsies arī nākamajās sacensībās.

Mazliet gan par negatīvo – kaut gan negribu tagad uzreiz apgalvot, ka trase bija par īsu – tas vien, ka šādas šaubas rodas nav labi. Trase nav sertificēta pēc starptautiskiem standartiem un, tā kā rekordi tādās netiek atzīti, tad vismaz pagaidām, es to nelikšu kā savu jauno rekordu pusmaratonā. Šī trase ar biežiem un asiem līkumiem ir no tām, kurās gps mēdz nokrāpt kādu metru šur un tur – man samērīja par 220m mazāk. Negribu ticēt, ka organizatori speciāli taisīja īsāku trasi, jo ar 180° pagriezienu to var uztaisīt cik garu vajag un finišs arī bija stiepjams. Taču esmu piekasīgs un man patīk kārtība, tāpēc atstāšu to godu kādam citam pusmaratonam. Galvenais ir tas, ka par spīti tiem divsimt metriem, es tādā tempā varētu skriet vēl kādu gabalu un tas man nesagādātu nekādas īpašas problēmas. Tas tikai nozīmē, ka treniņplāns izdevās, stratēģija arī un atliek to tikai atkārtot vēlreiz. Bet tagad es jau par nedēļu kavēju Rīgas maratona treniņu grafiku. Nekādas atpūtas – skrienam!

5 domas par “Liepājas pusmaratons, ironiskais rekords”

  1. Ļoti laimīgs izskaties bildē. Pie Gulbīšu dīķa redzot Tevi jau bija nojausma, ka lēni skrienot Tu tur nebūtu. Visforšāk būtu, ja trasi saglabātu, bet nākamgad sertificētu (un izrādītos, ka bija pareiza distance).
    Jā, ar prognozēm biji mega piesardzīgs. Bet tā jau laikam vajag. Ko tur daudz prognozēt. Uzslava Mārim par labu treniņplānu. Uzslava Tev par labu tā izpildīšanu.
    Pirms diviem gadiem tā arī domāju, ka pēc tik graujošas sezonas nākamais gads Tev būtu jāņem `brīvs`. Tā arī sanāca. Un šogad var atkal `maukt`. Tavi rezultāti ir `kosmiski` un pamazām tuvojas `lielajam sportam`. Varbūt apsver sportista karjeru?

    1. Pagājušais gads bija saraustīts un viss, kas notiek, notiek uz labu – esmu guvis mācību un jau labāk zinu, kas stāv apakšā rekordiem. Gan plāns, gan izpilde, visa ziedošanās kopumā un nebļaustīšanās apkārt.
      Jūtu, sportista karjera mazliet nokavēta un es arī negribētu sabeigt savu tomēr joprojām hobiju. Ir labi kā ir. Un par trasi piekrītu 100%

  2. Atpakaļ ziņojums: Rekordu Berlīne – SKRIENAM

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s