10km Rēzeknē; atkal rekords

Jau labu laiku atpakaļ biju diezgan skaidri izlēmis, ka Rēzeknē skriešu tikai desmit kilometru . Tam bija vairāki iemesli, piemēram, tālais ceļš, mazā atstarpe pēc Liepājas, smaga trase un citi. Šoreiz visvairāk žēl komandas, bet, tā kā tāpat nebūtu savākuši vajadzīgos rezultātus, tad lai arī paliek viens posms neieskaitīts. Šķiet, ka jāmeklē papildspēki. Tomēr kopumā, kaut gan vidējais temps pat lēnāks par pusmaratonu un sajūtas arī nebija tās labākās, punktu izteiksmē tie savākti vairāk. Ak jā, man beidzot arī ir (samērā) oficiāls rekords desmit kilometros šosejā. Lepoties gan tur nav ar ko.

Šoreiz man samērīja 10.2km, kas man liekas ticami, kaut gan ir informācija, ka trase bija 10.5km gara. Diemžēl organizatori joprojām klusē un nekas nav apstiprināts. Pašam grūti spriest, neliekas, ka būtu tik daudz un gps arī nekur neizskatījās nogriezts kā Liepājā. Tā nu savos rēķinos palikšu pie 10km un lai ir miers. Tāpat es šo rezultātu īpaši augstu nevērtēju. 34:46 uz 10km dod 3:29 tempu – krietni lēnāk kā Liepājā, bet – tagad sāksies attaisnojumi – trase smaga un kalnaina, pretvējš kalnā, garais turpceļš, iedvesmas trūkums otrajā pusē un maratona treniņu sākums, kuru dēļ ātrums kritīs, bet izturībai vajadzētu augt. Abus nevar gribēt un ir jāizvēlas. Tā nu izmantoju izdevību ilgāk pagulēt un paskriet ātru treniņu pa dienas siltāko pusi. Gan jau pārāk ātrā sākuma dēļ bija tāds nepatīkams lūzums – otrā apļa pirmais kilometrs vispār katastrofāls, kurā bija jākārpās pret kalnu un pret vēju. Kā palaidu Matisonu garām tā arī sapratu, ka nav vērts un mierīgi jānoskrien līdz galam. Astotais kilometrs arī pret kalnu, bet vismaz pavējā. Ja varētu uzlabot to, tad arī nomestu savas 20 sekundes rezultāta. Pie ideālas trases tad varbūt arī 3:24 tempu izdotos noturēt, kas būtu mans šī gada mērķis. Daugavpilī gan skriešu pusmaratonu un tas trāpīsies tieši apjoma ziņā vissmagākajā treniņu nedēļā  – redzēs kā tur ies ar beigtām kājām. Pagaidām gan kopumā esmu apmierināts ar treniņskrējienu 340km attālumā no mājām.

Kas vainas šīm divām bildēm? Piemēram, otrajā ir redzami trīs cilvēki ārpus trases. Es esmu viens no tiem, atlikušie divi neskrien, tikai skatās kā citi skrien. Es saprotu, ka jūs esiet daudz un jūs arī gribiet skriet, bet vismaz reaģējiet, ja jums uzsauc, lai dodat ceļu. Citādi sanāk, kā uz autoceļa, kur satiekas kariete no laukiem un sacīkšu auto. Iznākums varētu būt bēdīgs. Šeit vismaz bija, kur apdzīt – pa zāli un dubļiem, iestiegot tajos gandrīz līdz potītei. Dažus metrus tālāk trase vēl vairāk sašaurinājās un pagriezienā pa kreisi man vairs nebija, kur sprukt – uzgrūdos kādam mazāka auguma skrējējam virsū un pārlecu pāri. Ak jā, otrajā bildē redzamā meitene uzstājīgi sauca – desmitnieki pa labi, pieci kilometri pa kreisi. Bet man arī bija jāskrien pa kreisi, jo otrais aplis jau bija pieveikts. Protams, cepums par cenšanos un tā tālāk, bet vai loģiskāk nebūtu saukt “finišs, nākamais aplis”? Tas nu tas mazākais, taču šīs – super šaurās trases caur kaut kādiem parciņiem vienreiz ir jāizbeidz. Tas ir nepraktiski, neloģiski un bīstami – noraušu kaut kādu sīkaļu uz mutes un pēc tam man pakaļ dzīsies nikns papucis. Vēlu gan viņam veiksmi mani noķert. Pirmajā bildē redzamo problēmu sen nebiju redzējis un biju jau aizmirsis kā tas ir, kad elites koridorā saspraucas bariņš mazgadīgo un cer noturēties kopā ar līderiem. Dodu 200-400 metrus, kad ar asiņu garšu mutē jānoiet no trases. Gandrīz kā skolas laika krosos.

Te vēl pēdēja bilde nelielai jautrībai. Dopings?

Komentārs par “10km Rēzeknē; atkal rekords”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s