Piedzīvojumi Siguldā

Jau ierasts, ka ar Siguldas posmu oktobra sākumā tiek pielikts punkts skriešanas sezonai Latvijā. Protams, būs jau vēl arī citas sacensības, bet es tās šoreiz izlaidīšu; nu varbūt uzskriešu piecīti LSC, ja labi jutīšos, bet citādi šīs bija pēdējās, kur vajadzēja nedaudz piepūlēties. Tāpat kā pagājušajā gadā, skrēju treniņrežīmā, aptuvenā maratona tempā. Vismaz šoreiz, šķiet, arī citi saprata, ka skrienu kā treniņu un pats galvenais personiskais uzstādījums bija nepārmocīties. Var vilkt paralēles ar Daugavpils pusmaratonu pavasarī, kad līdz maratonam bija atlicis tieši tikpat, un tad noskrēju zem 1:15 – jutos daudz spēcīgāks, svaigāks un veselāks gan fiziski, gan garīgi. Tagad, ar visiem robiem treniņos un veselībā, nevis pilnā ātrumā ieskrēju pa durvīm un uzskrēju augšā pa kāpnēm, bet gan vairāk paklupis pret lieveni ievēlos iekšā un gandrīz nolikos uz mutes. Jā, ar šādām sajūtām braucu uz Siguldu, kur gribēju vairāk pārbaudīt, kā mans organisms reaģēs sacensību atmosfērā un tajā brīdī, kad visi skrien garām un nevari vairs iekšēji atrast atbildi jautājumam – kāpēc dzīties pakaļ.

Turp braucu cerībā, ka izvairīsimies no lietus; cik naivi – labi, ka varēja pārģērbties iekštelpās, jo brīdī, kad bija jau jāsāk sildīties, ārā stipri lija. Nu neko, t-kreklu biju aizmirsis mājās un labi, ka tā, jo tas tikai samirktu un sāktu berzt. Uzroči lieti noderēja un iesildoties prasījās cimdus – tie gan arī samirktu, un labi, ka atstāju somā.
Par jauno trasi arī priecājos, jo tas kalns gar dzelzceļu man vienmēr bija riebies un pēc tā esošā šaurība mazajā parciņā arī galīgi nepalīdzēja uzlabot rezultātu. Līdz ar to gan īsti nezināju, kur ir starts, bet ilgi meklēt nevajadzēja – kamēr apkārt staigāja cilvēki ziemas jakās un ar lietussargiem, es (un daži citi) tikmēr skraidījām gandrīz pa pliko. Kad bija atlikušas vien pāris minūtes līdz startam, sāka gāzt ne pa jokam – ar Jāni Gaili pasmējāmies, ka šādi nevajadzēs nemaz skriet krūmos pa ceļam.

22290032_1834566606630895_8681528651361314272_o

Uz starta nostājos jau ar diezgan nejūtīgām plaukstām un, kamēr gaidīju, kad beigsies runas un sāksies skriešana, sabāzu plaukstas šortos.
Starts!
Pirms tam rēķināju, ka 1:18 vidējais temps ir 3:42 un tādu saglabāt būtu diezgan labi; ja galīgi neietu, tad vismaz zemāk par 3:48 nevajadzētu ļaut noslīdēt. Peļķes jau bija samilzušas un centos pēc iespējas izrauties no starta burzmas – vismaz kaut mazliet, bet gribēju izvairīties no nevajadzīgas kāju mērcēšanas – vairākas reizes noīsināju soli un lēcu pāri peļķēm. Drīz vien jau varēja skriet brīvāk, taču, turoties cieši grupiņā, nevarēju izvēlēties, kur likt kāju; ilgi gan par to nebija jāuztraucas, jo drīz vien gan Aigars Matisons, gan Jānis Gailis no manis atrāvās – mierinājumam – šie neskrēja pusmaratonu. Māris Ābele jau arī bija panesies garām un labu laiku varēju baudīt vientulību, un skriet bez nekādas kompānijas. Uzņemtais temps arī pamazām sāka kristies un kaut diezgan par ātru, lēnāk skriet nemaz negribējās, jo aukstais lietus stindzināja ne pa jokam.

22256678_1834570179963871_4594060785738148353_o

Pirmais aplis veiksmīgi aizvadīts un šoreiz pat nespiedu jaunus apļus pulkstenī, jo izvēlējos skriet pēc sajūtām – drīz vien gan nelielo svaiguma sajūtu nomainīja arvien augošas sāpes kreisajā hamstringā. Biju aizmirsis noteipot, bet šādā slapjumā no tā tāpat nebūtu lielas jēgas; ātri vien atliptu. Iespējams, ka lēkājot pa peļķēm ar aukstiem un sastingušiem muskuļiem biju to pastiepis un sajūtas ar katru soli kļuva arvien nelāgākas. Nav noslēpums, ka ar šo problēmu auklējos jau kopš aprīļa vidus un pirms sacensībām jau ierasts ir iedzert ibumetīnu. Otrais aplis tā arī pagāja, mazpamazām krītoties tempam un sākot jau apsvērt domas par izstāšanos; trešais aplis daudz neatšķīrās, tikai ar to, ka man paskrēja garām arī Valdis ar Gunti un nu jau domas par dnf bija – nu labi, vēl trešo apli noskriešu, bet ja nekas neuzlabosies, tad starpfinišā liekam punktu – līmenī. Izskrienot ārā no mazās 180° cilpas, tajā ieskrēja Ilona un sasitot plaukstas vairāk nevis atbalstīju viņu, bet gan modināju sevi, lai neatkārtotos pagājušā gada scenārijs, kurā viņa mani apdzina. Paskatoties pulkstenī gan sapratu, ka nevis es esmu lēns, bet citi šodien ir vienkārši ātrāki, jo vidējais temps joprojām turējās ap 3:40, kas bija pat ļoti ok. Kaut kādu ritmu arī biju noķēris un nolēmu skriet līdz galam, vēl jau kāja galīgi nost nekrita. Drīz vien mani noķēra jau nākamā kompānija ar Petras un vienu citu lietuvieti, un Ansi. Īpašu uzmanību šiem nepievērsu un turpināju vien skriet savā ritmā, ja arī nedaudz paskrēju līdzi, tad vairāk neapzināti; taču pēc dažām minūtēm ievēroju, ka šie īpaši vairs neattālinās un grupiņa ir nedaudz pajukusi – Petras sāka atpalikt. Pa to laiku atpalicēji bija jau krietni saradušies un sākās slaloms starp lēnākiem skrējējiem un peļķēm. Ielas bija plašas un šoreiz tas pat palīdzēja; tāpat pirmo reizi pieredzēju, ka kāds cits skrējējs uzsauc priekšā skrienošiem, lai pavirzās pa labi un dod ceļu – par to arī pienācīgi pateicos. 1:50 tempa turētāju un tiem pa priekšu skrienošās Lapsenes apdzīšana kaut kā nedaudz atgrieza cīņassparu un nolēmu mazliet pacīkstēties ar Petras – gandrīz līdz apļa beigām tā arī skrējām – te vienam, te otram izvirzoties priekšā.

22382228_1546042002109164_3311128382318143161_o

Paskrienot garām Ingai Kāpiņai, viņa uzsauca – nokod Ansi! Pie sevis pasmīkņāju, bet nolēmu mēģināt mazliet pieraut un varbūt ieķerties, rēķinoties ar to, ka Ansim gan jau arī spēki gāja uz beigām. Apmēram kilometra laikā tas arī izdevās un pēc pagrieziena uz Pils ielu biju jau pavisam tuvu – klāt bija sarežģītākā trases daļa ar peļķi tieši pagriezienā, šauru ietvi starp kokiem, kurai abās pusēs bija mīksti dubļi, 90° pagriezienu ar augstu apmali un jau pieminētā 180° cilpa. Soļus nomērīju precīzi, lai peļķei nebūtu jālec pāri un pirms tās varētu atsperties ar labo kāju; taisnē izvēlējos atpalicējus apdzīt pa āru un dubļiem, netaupot baltās čības, bet pagriezienu paņēmu pa iekšmalu – tālāk jau neatskatījos un skrēju gandrīz līdz galam. Garajā taisnē esošo peļķi visā trases platumā, pirmajos divos apļos apskrēju pa kreiso pusi un zāli, pēdējos divos pa ietvi labajā pusē. Kaut kā pat neienāca prātā skriet pa vidu. Mazliet kuriozs gan sanāca pagrieziens uz īsto finiša taisni – tieši s veida pagrieziena vidū (aiz barjerām) stāvēja Matīss ar Sigitu un it kā vicinājās. Tā kā pašu finišu vēl neredzēju un nevarēju saprast, vai šie man grib dot pieci, vai māj, nedaudz apjuku un apstājies pat apturēju pulksteni uz sekundes desmitdaļu – vai tiešām es esmu pareizi aizskrējis? Apjukums gan ilgi nevilkās un instinktīvi turpināju uz priekšu, kur starp daudzajiem atbalstītājiem tiešām iznira finiša pielijusī taisne. 1:17:09 un par pusminūti ātrāk kā pagājušajā gadā.

22384301_939902052832988_1983968211417039279_o

Dabūjis medaļu un paķēris jogurtu skrēju pakaļ jeb precīzāk pretī Lapsenei – paspēju sasveicināties ar Ivaru Bāci un redzēt kā Karīna ieskrien otrajā vietā pusmaratonā. Vēl viens aplītis atsildoties, mundrinot un turot tempu. Mazs prieciņš, ka noķēru Ingu un varēju palielīties, ka beigās izdevās “nokost” Ansi. Laiks pa to laiku jau bija pavisam uzlabojies un peļķes pažuvušas; noskrējuši pārģērbāmies, dabūju Skrien Latvija kreklu Lapsenei un bijām gatavi doties mājup.

22382101_1984940568387180_1250497627857685633_o

Diezgan veiksmīgas sacensības, jo varēja būt daudz sliktāk; traumas īpaši neatsvaidzināju un galvenais, ka atkal noķēru to sacensību sajūtu, kad jūti, ka vari turēties līdzi un vēl ir iekšā. Bija interesanti laikapstākļi gan ar spēcīgu lietu startā, gan ar saulīti finišā.

Nobeigumā manas domas par jauno trasi: man patika. Bija kur izvērsties. Neliels mīnuss bija finiša zona, kura gandrīz applūda un otrs mazliet lielāks mīnuss bija tas, ka vietām trasē bija atļauts iebraukt mašīnām, kas nekaunīgi pa ceļa vidu turpināja braukt, par spīti skrējēju norādēm, lai brauc pa malu. Daži nekaunīgāki, kā es, uzklapēja pa auto durvīm un kad otro reizi sastapos ar to pašu Grand Voyager, nekautrējos izteikt savas domas pa atvērto vadītāja logu un pēc tam apjautāties policistam, kurš it kā regulēja “satiksmi”, kāpēc tam tur bija atļauts braukāties pa trasi. Es labi saprotu, ka kaut kur ir jātiek, bet tad būtu loģiski, ja skrējējiem būtu atvēlēta visa kreisā ceļa puse un tā būtu ar barjerām, vai konusiem norobežota no labās, kur būtu atļauts pārvietoties mašīnām, tostarp ātrajai palīdzībai, ja tas būtu nepieciešams. Tā būtu gan ērtāk, gan drošāk visiem.

 

Advertisements

Komentārs par “Piedzīvojumi Siguldā”

  1. Atpakaļ ziņojums: Magdeburgas maratons – SKRIENAM

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s